Reņina pazīmes

Reņina pazīmes

Reņina pazīmju raksturojums

Statika un dinamika

Statika (Статикa) (intraverti racionāļi un ekstraverti iracionāļi):

  1. Statiķi esamību uztver kā dažādu epizožu kopumu. Statiķa apziņa notikumus uztver kā atšķirīgu stāvokli, nevis nepārtrauktu izmaiņu plūsmu.
  2. Aprakstot kādu notikumu statiķis par to runā kā par tipisku savā veidā (parasti Jauno gadu es svinu…).
  3. Statiķa stāstījumā parasti ir viens galvenais varonis, kurš reti tiek mainīts.
  4. Statiķa stāstījumos parasti tiek izmantoti stāvokļu nevis darbību vai procesu apraksti, pāreja no viena stāvokļa uz otru notiek ar pārrāvumiem.
  5. Leksika: bieža darbības vārda “būt” izmantošana. Bieži tiek izmantoti modālie darbības vārdi: gribēt, varēt, varētu izdarīt, teikumu konstrukcijas bez darbības vārdiem.

Dinamika (Динамикa) (intraverti iracionāļi un ekstraverti racionāļi):

  1. Dinamiķi esamību uztver kā nepārtrauktu notikumu kopumu, kas netiek sadalīts mazākās epizodēs. Dinamiķa apziņa ir vērsta uz nepārtrauktu izmaiņu nevis stāvokļu fiksēšanu.
  2. Aprakstot kādu notikumu to raksturo konkrēti nevis vispārīgi (Iepriekšējo jauno gadu es sagaidīju…) Aprakstot notikumu, pats atrodas šī notikuma centrā, ir tajā iesaistīts.
  3. Dinamiķa stastījumā par darbības personām kļūst ikviens, kas ir iesaistīts notikumā, par nedzīvi priekšmeti.
  4. Dinamiķa stāstījumā dominē procesu apraksts (tas, kas notiek, kāds ir notikuma ilgums). Netiek stāstīts par to, kas jau ir noticis.
  5. Leksika: tiek izmantoti darbības vārdi, kas raksturo jau notikušu darbību, tiem nav konkrēta papildinājuma (aizgāju, izdarīju, atnesu, apsēdāmies, izklaidējāmies, izraudājāmies). Stāstījumos tiek izmantoti darbības vārdi, kas raksturo stāstītāja vai citu dalībnieku darbību, rīcību un savstarpējo atkarību.

Kvestīmi un deklatīmi

Kvestīmi (Квестимы) (I un II kvadras intuīti un III un IV kvadras sensoriķi)

  1. Kvestīmi izmanto jautājošas intonācijas. Pat viņa apgalvojumi izklausās mazāk kategoriski nekā deklatīmam.
  2. Kvestīms uz jautājumu atbild ar jautājumu. Bieži vien savu stāstījumu sāk ar frāzi: “Par ko jums pastāstīt?” Bieži vien uzdod jautājumus, kuriem nav jēgas un uz kuriem atbilde nav nepieciešama, pārjautā, kaut arī ir dzirdējis jautājumu un to sapratis. Jautājumus izmanto kā instrumentu ar kura palīdzību uzturēt komunikāciju (var pārjautāt tikai tādēļ, lai iegūtu laiku atbildes apdomāšanai).
  3. Kvestīms orientējas uz komunikāciju jautājumu un atbilžu režīmā. Pat, ja kvestīma runa ir sagatavota kā monologs, tā sadalās fragmentos (jautājumi – atbildes).
  4. Kvestīms tieši, uzreiz reaģē uz viņa monologa laikā uzdoto jautājumu, atbild uz to, bet pēc tam turpina runāt par iepriekšējo tēmu. Tā, kā ir orientēts uz dialogu, vēlas, lai viņam uzdotu jautājumus. Pats ar lielām grūtībām atturas no kārdinājuma uzdot jautājumu un pārtraukt sarunu biedru.

Deklatīmi (Деклатим) (I un II kvadras sensoriķi un III un IV kvadras intuīti):

  1. Deklatīma runā dominē apstiprinošas intonācijas, to bieži uztver kā pašpārliecinātibu vai kategorismu. Pat jautājumi izklausās kā apgalvojums.
  2. Deklatīms uzdod jautājumu, lai saņemtu uz to atbildi. Reti uz jautājumu atbild ar kādu pretjautājumu.
  3. Orientējas uz komunikāciju monologa formā, kad sarunu biedri runā pēc kārtas. Tāpēc apzināti tiecas dialogu transformēt par monologu, kā rezultātā notiek secīga sarunu biedru savstarpējo monologu maiņa.
  4. Tad, kad deklatīmu monologa laikā pārtrauc viņš var pazaudēt domu, tādēļ pārdzīvo iekams komentāri ir beigušies. Prezentācijā priekšroku dod jautājumu uzdošanai pēc prezentācijas noslēguma. Iecietīgi attiecas pret prasību nepārtraukt, izvairās uzdot jautājumus runas laikā, sākumā vēlas noklausīties līdz galam, bet pēc tam uzdot jautājumus un izteikt viedokli.

Pozitīvisms un negatīvisms

Pozitīvists (Позитивисты) (I un III kvadras ekstraverti un II un IV kvadras intraverti):

  1. Pozitīvists jau sākotnēji pievērš uzmanību tam, kas ir šajā situācijā (eksistē, atrodas) vai varētu notikt. To var uzskatīt kā pozītīvu skatījumu uz apkārtējo pasauli, situācijām, iespējām un perspektīvām.
  2. Pozitīvists orientējas uz to, kāds rezultāts būs esošajā situācijā, kontaktējoties ar cilvēkiem.
  3. Pozitīvists orientējas uz veiksmi nevis izvairīšanos no neveiksmes.
  4. Pozitīvisti labāk iegaumē veiksmīgu pieredzi. Tiecas neveiksmīgo pieredzi transformēt pozitīvā (saskatīja pozitīvās puses).
  5. Vairāk runā par pozitīvo, par negatīvo runā vispārīgi (Jā, ir tādas problēmas, bet…tālāk par pozitīvo). Sarunas par to, kā nav esošajā situācijā, situācijas negatīvajiem aspektiem kaitina pozitīvistu.
  6. Pozitīvista runā ir dzirdami pozitīvi formulējumi. Ja kādam cilvēkam sniedz instrukcijas, dara to pozitīvā formātā: ko vajag izdarīt (piemēram, tur piezvanīt vajag noteiktā laikā).

Negatīvisti (Негативисты) (I un III kvadras intraverti un II un IV kvadras ekstraverti):

  1. Negatīvists uzmanību pievērš tam, kā esošajā situācijā nav vai tam, kas pietrūkst. To var uzskatīt kā negatīvu skatījumu uz pasauli, notikumiem, situācijām, iespējām un perspektīvām.
  2. Negatīvists lielākā mērā orientējas nevis uz ieguvumiem, bet uz to, ko viņš var zaudēt atrodoties esošajā situācijā, kontaktējoties ar cilvēkiem. Orientējas uz izvairīšanos no neveiksmes (pozitīvs rezultāts ir tikai tādēļ, ka nekas slikts nenotika).
  3. Negaīvists labāk iegaumē negatīvu pieredzi. Notikušajā akcentē negatīvo pieredzi.
  4. Vairāk runā par negatīvajiem momentiem. (tas ir labi, bet…tālāk negatīvais).
  5. Negatīvistu var kaitināt pārlieku pozitīvais skatījums (kad otrs cilvēks aizmirst pieminēt trūkumus, negatīvos aspektus).
  6. Negatīvista runā dominē negatīvie aspekti. Piemēram, “negatīvā pieredze ne vienmēr ir nepieciešama, man tā ir vajadzīga”, “nevaru pateikt, ka tas nav tā”. Ja dod instrukcijas otram cilvēkam, pirmkārt, uzsver to, ko nevajag darīt (piemēram, tādā laikā noteikti nevajag zvanīt).

Taktika un stratēģija

Taktiķi (Тактик) (“bāzes” intuīti un “radošie” sensoriķi”):

  1. Uzmanību fiksē uz esošo situāciju, tuvākajām darbībām, aktuālo izvēli – lielākā mērā orientējas uz mērķa sasniegšanas ceļu.
  2. Nefiksē mērķi jeb punktu, kurā vēlas vai vēlētos nokļūt, tādēļ darbības virziens un tā sasniegšanas soļi var mainīties.
  3. Atšķirībā no stratēģiem nesalīdzina esošo situāciju ar mērķi. Mērķus novērtē atbilstoši tam, vai tie iekļaujas darbību soļos vai ceļā.
  4. Visi tagadnes vai pagātnes notikumi (tas, kas reāli notika vai varētu notikt) tiek uztverti kā vienlīdz iespējamie dartbības soļi.
  5. Apzināti mērķus neizvirza vai dara to ļoti reti (bieži vein apstākļu spiesti). Izvairās izvirzīt tālejošus (globālus, ilgstošus) mērķus. “Kāpēc uzminēt, līdz tam vēl ir jānodzīvo…”
  6. Izvirza dažādus esošo notikumu attīstības variantus, sadala tos kategorijās, kas tiek balstītas uz dažādiem kritērijiem (piemēram, pēc personiskā viedokļa – optimālākā varianta, enerģijas ieguldījuma).
  7. Sasniedzot mērķi var izjust tukšumu.
  8. Leksika: taktiķa runā ir dzirdami vārdi: ceļš, līdzekļi, veidi. Par mērķiem nerunā, dod priekšroku šo jēdzienu aizstāt ar citiem (nepieciešamība, sapnis, interese, uzdevums).

Stratēģi (Стратег) (“bāzes” sensoriķi un “radošie” intuīti):

  1. Fiksē savu uzmanību uz punktu, kuru vēlas sasniegt, citiem vārdiem runājot, savu darbību mērķi, nevis darbībām un notikumiem.
  2. Nefiksē ceļu, secīgas un konkrētas darbības, kas palīdzēs sasniegt mērķi, tādēļ darbības trajektorija kā tiek sasniegts mērķis var mainīties.
  3. Savas pašreizējās darbības un aktuālās izvēles novērtē pēc tā, cik lielā mērā tās viņus pietuvina vēlamajam stāvoklim jeb mērķim. Izvēles gadījumā noliedz tos variantus, kas nepietuvina mērķim.
  4. Analizējot pagātni, stratēģi akcentē svarīgākos momentus vai etapus, kuru rezultātā ir iestājies esošais stāvoklis. Variantus neuzskata par vienlīdzīgiem, uztver to variantus, kurus reāli ir iespējams īstenot.
  5. Apzināti izvirza mērķus un ar grūtībām no tiem atsakās. Var izjust apjukumu gadījumos, kad ir jāatsakās no mērķa. Sasniedzot mērķi izjūt gandarījumu par paveikto, gadījumos, kad ir jāatsakās no mērķa vai mērķi neizdodas sasniegt izjūt sarūgtinājumu.
  6. Stratēģi manipulē ar mērķiem. Vairāku mērķu gadījumā, stratēģa apziņā tiek formulēta mērķu hierarhija.
  7. Ja stratēģa dzīvē nav apzināti izvirzīta mērķa uz kuru tiekties viņš izjūt to, ka kaut kas viņa dzīvē trūkst, izjūt diskomfortu un apjukumu.
  8. Leksika: stratēģa runā bieži vien var dzirdēt vārdu mērķis. Stratēģi verbāli formulē mērķi, netiecas to mainīt.

Konstruktīvisms un emotīvisms

Konstruktīvisti (Конструктивисты) (“bāzes” ētiķi un “radošie” loģiķi):

  1. Komunikācijā ar kādu cilvēku cenšas emocionālā kontakta etapu samazināt līdz minimumam vai iztikt bez tā. Neuztver kopējo emocionālo fonu kā nepieciešamu elementu komunikācijā ar cilvēkiem (sarunājoties vai strādājot kopā nav nepieciešamības emocionāli pielāgoties).
  2. Konstruktīvistam ir svarīgi emocionālie āķi, kas ir saistīt ar noteiktu vietu, grāmatu, filmu u.c., tas, kas ietekmē iekšējo emocionālo stāvokli. Ir raksturīgi pārlasīt grāmatu vai vēlreiz apmeklēt to pašu vietu, lai atkārtoti izdzīvotu ar šo vietu saistītās emocijas.
  3. Emocionāli “uzkarst”, izjust spēcīgus pārdzīvojumus var neatkarīgi no tā, kāds ir materiāls (piemēram, kopumā filma var nepatikt, bet kāds viens noteikts moments var izraisīt emocijas).
  4. Ar ļoti lielām grūtībām distancējas no svešām emocijām, pārdzīvojumiem. Vieglāk distancējas no lūgumiem kaut ko apdomāt vai izdarīt.

Emotīvisti (Эмотивисты) (“bāzes” loģiķi un “radošie” ētiķi):

  1. Sarunājoties ar kādu cilvēku cenšas radīt nepieciešamo iespaidu vai pielāgoties viņa emocijām. Sarunā iekļaujas noteiktā emocionālajā fonā, sajūtas izdala kā atsevišķu darbību. Emotīvists runājot par kaut ko var par to aizmirst un iegrimt emociju apmaiņā.
  2. Emotīvists dod priekšroku nevis jau pārbaudītām, pozitīvas emocijas radošām vērtībām, bet jauniem iespaidiem. Pārlasīt grāmatu vai apmeklēt to pašu vietu raksturīgi tikai tad, ja kaut ko ir aizmirsis vai vēlas uzzināt kaut ko jaunu.
  3. Informācija (piemēram, grāmata, filma, ekskursija) tiek uztverta kā profesionāli sagatavota, kvalitātes trūkums emocionāli neietekmē, atstāj vienaldzīgus.
  4. Ar lielām grūtībām izvairās no lūgumiem kaut ko apdomāt vai izdarīt. Vieglāk distancējas no citu cilvēku emocijām vai pārdzīvojumiem.

Process un rezultāts

Process (процесс, эволюторы):

  1. Izjūt sevi “iekšā procesā”, tajā iegrimst, izjūt sevi kā daļu no procesa. Tādēļ ar lielām grūtībām padodas vairāku procesu darīšana vienlaikus.
  2. Uztver procesu kā kopumu, veselumu. Tiecas pabeigt procesu, grūtības sagādā atgriešanās pie uz ilgu laiku novārtā atstāta procesa, to uztver kā procesa sākšanu no jauna (Jaunu procesu ir uzsākt vieglāk, nekā atgriezties pie pamestā).
  3. Leksika: leksikā bieži tiek izmantots vārds: “process”.

Rezultāts (результат, инволюторы):

  1. Izjūt sevi ārpus procesa, situācija, process (tas, ko viņi dara) tiek uztverts kā kaut kas ārējs, vadāms no malas (bez iesaistes tajā). Tādēļ salīdzinoši vienkārši dara vairākus darbus vienlaicīgi, novērtējot katra sākumu un beigas.
  2. Novērtē procesa starprezultātus un rezultātu, orientējas uz procesa gala rezultātu. Izjūt diskomfortu, ja aktivitātēs, kurās ir iesaistīti nevar saskatīt konkrētu un acīmredzamu rezultātu.
  3. Leksika: runā bieži ir dzirdami tādi vārdi kā sākums, beigas, etaps, starprezultāts, rezultāts.

Piekāpība un ietiepība

Piekāpīgie (Уступчивые) (ekstraverti loģiķi un intraverti ētiķi):

  1. Interese ir manipulācijas objekts. Interese rodas tikai saistībā ar konkrētu resursu vai iespēju.
  2. Darba procesa laikā ar citiem cilvēkiem viegli manipulē ar savām interesēm (gatavs prettriecienam, izskatīt atbildes prasības, dalīt savas intereses vai tās pārvaldīt ar vēl kādu). Strikti nodala “savas” un “svešo” intereses.
  3. Konflikta gadījumā sāk aizstāvēties, nenovērtē draudus interesēm. Ja kāds pretendē uz piekāpīgā resursiem vai vietu, viņa asā reakcija no malas var likties neadekvāta, pat agresīva (šāda reakcija ir saistīta ar resursa neaizskaramību).

Ietiepīgie (Упрямые) (ekstraverti ētiķi un intraverti loģiķi):

  1. Resursi ir manipulācijas objekts, resursu un iespēju gadījumā.
  2. Darbā ar citiem cilvēkiem brīvi manipulē ar resursiem (var dalīties un mainīties ar tiem, apzināti tos papildināt un tērēt). Strikti nodala savējos un svešos resursus.
  3. Ietiepīgais sāk aizstāvēties, ja kāds ielaužas viņa interešu sfērā, nenovērtē resursu apdraudējumu. Ja kāds cenšas uzspiest savas intereses, ielauzties viņa iekšējā pasaulē, reakcija būs diezgan asa (šāda reakcija parādās, ja sveša interese nav kļuvusi par personisko interesi).

PIESARDZĪBA UN BEZRŪPĪBA

Bezrūpīgie (Беспечные) (ekstraverti intuīti un intraverti sensoriķi):

  1. Bezrūpīgie risina problēmu, meklē tās risinājumu izmantojot tikai to informāciju, kura ir pieejama esošajā situācijā (piemēram, uzdevuma nosacījumi). Tādēļ, katra jauna uzdevuma izpildei, tiek sastādīts jauns algoritms.
  2. Atbildot uz jautājumu atbildē tiek ietverts jautājuma atbildes meklēšanas konteksts, uzdevuma atrisinājums (sagatavošanās etaps, informācijas apkopošana, iepriekšējā pieredze),
  3. Bezrūpīgā leksikā bieži tiek izmantots vārds “pārdomāt”,  tas, ko “vajadzētu”,  ‘būtu labi” vai neiespējami ”ņemt vērā visu”.

Piesardzīgie (Предусмотрительные) (intraverti intuīti un ekstraverti sensoriķi):

  1. Piesardzīgie lēmumu pieņemšanai izmanto informāciju no savas pieredzes (izskata jautājumu, izmanto visu savu pieredzi un faktiskās zināšanas). Uzdevumu risināšanai izmanto jau gatavu algoritmu.
  2. Atbildot uz jautājumu atbildē ietver informāciju arī par risinājuma meklēšanas etapu, apstākļiem u.c. informāciju.
  3. Leksikā tiek izmantots vārds “apdomāt”, kā kopējās izpratnes termins tiek izmantots salīdzinoši reti, tikai aprakstot darbības vai plānus izmanto konkrētus piemērus.

Apdomība un izlēmība

Apdomīgie (I un IV кvadras):

  1. Dabiskā stāvoklī ir atslābinājušies, mobilizējas tikai uz kādu noteiktu uzdevuma izpildes laiku, pēc tam, kad uzdevums ir izpildīts viņi atkal atslābinās. Atslābinātība (mobilizacijas trūkums) ir viņu dabiskais stāvoklis.
  2. Pirms svarīga, atbildīga darba ir nepieciešams atrasties dabiskajā stāvoklī (atpūsties, izklaidēties) – jo labāk atpūtīsies, jo efektīvāka būs nākamā mobilizācija, koncentrēšanās un veiksmīgāk būs izpildīts uzdevums. Jo sarežģītāks uzdevums, jo lielāka atpūta pirms tā izpildes ir nepieciešama.
  3. Iziešana no mobilizācijas stāvokļa un pārslēgšanās uz atpūtu grūtības nesagādā. Var rasties grūtības mobilizēties, tādēļ ir nepieciešami speciāli stimuli, piemēram, ārējie apstākļi.
  4. Lielus uzdevumus dala mazākos uzdevumos, etapos. Mobilizējas katra etapa izpildei, laikā starp etapiem atrodas dabiskajā stāvoklī.
  5. Mobilizāciju uztver pašā tās sākumposmā, lēmuma pieņemšanas moments netiek uztverts un iegaumēts.
  6. Daudz labāk uztver un par vērtīgāku uzskata sagatavošanās etapu pirms lēmuma pieņemšanas (pārdomas, darbības varianta izvēle), tam velta ilgāku laiku un enerģiju. Lēmuma pieņemšana un izpilde netiek uztverta, to novērtē mazāk, tādēļ arī ieguldītais laiks un pūles ir mazākas.
  7. Attiecībā uz darbu ir daudz svarīgāks noteikts ērtību, komforta un brīvības līmenis. Darba vietu (to, ko dara) novērtē no izpildes līmeņa. Nav gatavi atteikties no komforta, brīvības un ērtībām tikai rezultāta vai naudas dēļ.
  8. Leksika: apraksta to, kā un kādēļ pieņēma šādu lēmumu, neizceļ lēmuma pieņemšanas momentu, runājot par darbu runā par noteikumiem – ērtībām, pārtraukumiem, attālumu no mājām u.c.

Izlēmīgie (Решительный) (II un III кvadras):

  1. Mobilizējas vēl pirms nepieciešamības mobilizēties, neapzināti gatavojas nākotnes uzdevumu izpildei, pēc uzdevumu izpildes vēl kādu brīdi atrodas šajā stāvoklī. Mobilizācija – dabiskais izlēmīgo stāvoklis.
  2. Pirms uzdevuma izpildes ir nepieciešams atrasties dabiskajā mobilizācijas stāvoklī – jo efektīvāka būs mobilizācija, jo pilnvērtīgāka būs atpūta (neej uz darbu, atpūsties arī negribās).
  3. Pēc sarežģīta vai ilgstoša darba veikšanas iziešana no mobilizācijas stāvokļa ir sarežģīta (bieži vien tā izpaužas kā bezjēdzīga darba turpināšana). Tādēļ ir nepieciešami īpaši stimuli (piemēram, izklaides plānošana: “pēc eksāmena noteikti aiziešu uz kino”) vai citu cilvēku iesaiste, lai atslābinātos un aizmirstu par aktuālajām problēmām.
  4. Nedala lielus un apjomīgus uzdevumus mazākos uzdevumos vai darbības etapos, mobilizējas uz laiku, kas nepieciešams visa uzdevuma izpildei. Līdz pilnvērtīgai uzdevuma izpildei tiek saglabāta iekšējā darbības gatavība.
  5. Mobilizācija tiek uztverta lēmuma pieņemšanas brīdī, tad, kad tā ir sasniegusi augstu pakāpi. Lēmuma pieņemšanas brīdis tiek uztverts un iegaumēts.
  6. Labāk uztver savu darbību etapu, lēmuma pieņemšanas brīdi, pievērš lielāku uzmanību, viņuprāt, vērtīgākajai uzdevuma daļai. Sagatavošanās etaps, lēmuma pieņemšanas notikumi tiek uztverti un novērtēti zemāk, nekā pieņemtais lēmums un tā izpilde.
  7. Strādā rezultāta dēļ (piemēram, naudas apbalvojums), lai to sasniegtu var atteikties no komforta un ērtībām. Darba vietu novērtē no ieguvumu viedokļa (alga, bonusi).
  8. Leksika: akcentē lēmuma pieņemšanas brīdi un detalizēti apraksta tā izpildes posmus, sarunās par darbu runā par darba augļiem, bieži izmanto vārdu “nauda”.

jautrība un nopietnība

Jautrie (Веселые, субъективисты) (I un II кvadra):

  1. Jautrie lieliski spēj saprast kopējo valdošo emocionālo fonu, kas ir vērojams sarunā ar citiem cilvēkiem (piemēram, idvesma, jautrība, saspringums). Jautrība tiek izdalīta kā atsevišķs darbības veids (piemēram, atbilde uz jautājumu par to, ko darīja var būt – mēs izklaidējāmies).
  2. Iepazīšanos neuztver kā atsevišķu darbību. Labi saprot, kādēļ iepazīstas (iepazīšanās mērķis – interese, darbs u.c.). Iepazīšanās procesu nedala etapos, spēj pieņemt jebkuru distanci un to regulēt pēc ieskatiem. Dalīšanai “savējos’ un “svešajos”tiek izmantotas emocijas (piemēram, kopīgs prieks vai bēdas). Iepazīšanās sākumā vārds ir otršķirīgs, primārā ir interese par cilvēku, attiecībām, tādēļ formāla iepazīšanās nav svarīga.
  3. Pieļauj to, ka citiem cilvēkiem var būt citi kritēriji, savs skatījums uz lietām, tādēļ savu rīcību novērtē subjektīvi, atkarībā no situācijas. Citiem cilvēkiem piedāvā nevis pareizo risinājumu, bet koncepciju, nepiedāvā darīt savadāk, bet paskatīties uz situāciju no citas puses. Neuzskata, ka ir tikai viens, objektīvais risinājums, katrai situācijai tas ir savādāks.
  4. Orientējas uz to, ka katrs cilvēks izsakot vienu un to pašu vārdu var saprast dažādas lietas. Terminus un cilvēku rīcību uzskata kā daļu no subjektīvās koncepcijas.
  5. Leksika: aprakstot savas darbības vai runājot par kopīgo darbu bieži vien izmanto izteicienus “izteikšu savu viedokli”, “saskaņā ar maniem uzskatiem”, “mani kritēriji”, “atbilst pārliecībai”, “es noslēdzu”, “viņš uzstāja”. Tādā veidā tiek aprakstīts tas, kā notiek vai nenotiek verbālā komunikācija, kā viņi iejaucās situācijā.

Nopietnie (Серьезные, объективисты) (III un IV кvadra):

  1. Nopietnie vāji uztver apkārtējo emocionālo fonu, neuztver emocijas tieši (piemēram, jautrību), tās interpretē (piemēram vārda jautrība vietā izmanto izklaide, atpūta u.c.) Emocionālo sarunu neuztver kā atsevišķu darbības jomu, savieno to ar citām aktivitātēm (var izklaidēties darbā vai izklaidējoties nodarboties ar nopietnām lietām).
  2. Iepazīšanās ar cilvēku ir kā rituāls, kas nepieciešams, lai satuvinātos, piemēram, formāla iepazīšanās. Vienkāršāk ir tad, ja ir noteikta konktaktēšanās distance. Savējo un svešo dalīšanai izmanto jau gatavas instrukcijas un rituālus, lai pakāpeniski, pa etapiem, satuvinātos. Labi uztver iepazīšanās procesu un fāzes. Lai satuvinātos ir nepieciešams zināt vārdu un kaut kādu cilvēku raksturojošu informāciju, tādēļ formāla iepazīšanās ir svarīga.
  3. Pieļauj to, ka citiem cilvēkiem var būt savi uzskati, tomēr uzskata, ka katru rīcību kā pareizu/nepareizu var novērtēt tikai no viena skata punkta. Savas darbības novērtē pēc tā, kā viņiem šķiet, vai viņu darbības ir pareizas vai nepareizas. Gadījumos, kad uzskata, ka ir viens objektīvi pareizais risinājums piedāvā un uzspiež savu viedokli un tās darbības, kas šķiet pareizākas.
  4. Uzskata, ka terimieim un izteicieniem ir tikai viena, pareizā nozīme, neaizdomājoties par to, ka cits cilvēks tos var uztvert savādāk, citas koncepcijas ietvaros.
  5. Aprakstot savas darbības vai runājot par kopīgo darbu izvairās no skaidrojošas leksikas, tā vietā visus pareizos un nepareizos piemērus, darbības apraksta vai paskaidro izmantojot konkrētus piemērus. ).

Aristokrātija un demokrātija

Demokrāti (Демократы) (I un III кvadra):

  1. Demokrāts sevi un citus uztver balstoties uz personiskajiem faktoriem vai īpašībām. Citos cilvēkos viņiem ir svarīgas cilvēka personiskās īpašības (cik lielā mērā šis konkrētais cilvēks personiski viņam ir tuvs, interesants, patīkams vai nepatīkams, viņa prāts, idejas, ārējais izskats, gaume). Demokrātam ir raksturīga individualitāte: “es esmu es”.
  2. Savu attieksmi pret kādu cilvēku veido balstoties uz šī cilvēka personiskajām īpašībām un attieksmi pret šīm īpašībām (autoritāte, intelekts, personiskie sasniegumi).
  3. Cilvēku pārākumu atzīst balstoties uz viņu personiskajām īpašībām. Demokrāta attieksme pret cilvēku nav pamatota uz viņa piederību kādai grupai vai savam priekšstatam un attieksmei pret grupu.
  4. Cilvēkus ar kuriem sarunājas, atšķirībā no no pretstata – aristokrāta, demokrāts neuztver kā kāda noteikta “kontaktu loka’ pārstāvjus, kuriem piemīt tikai šim lokam raksturīgās īpašības.
  5. Demokrāts leksikā neizmanto vispārinošos izteicienus vai atsevišķu cilvēku grupas pazīmes (piemēram, tipiskais pārstāvis).

Aristokrāti (Аристократы) (II un IV кvadra):

  1. Aristokrāts sevi un citus cilvēkus novērtē pēc piederības kādai konkrētai grupai (dalīšana grupās var tikt veikta pēc dažādiem kritērijiem: profesija, dzimums, vecums, nacionalitāte, dzīvesvieta), piemēram, “es parstāvu”, “viņš ir no”. Aristokrātiem ir raksturīgs kolektīvisms.
  2. Attieksmi pret citu cilvēku formulē balstoties uz attieksmi pret grupu, kurai ir piederīgs un tās ietekmi. Aristokrātam nav skaidrs kā vienlaikus var piederēt pie divām konfliktējošām vai pretējām grupām: “Tu esi ar mums vai pret mums”.
  3. Savu kontaktu loku nosaka balstoties pēc saviem personiskajiem kritērijiem.
  4. Aristokrāta leksikā bieži var dzirdēt izteicienus “grupa”, “tipiskais pārstāvis”, “mūsējie”, “viņi visi ir tādi”.